Nesen dzirdēju frāzi- cilvēks var izdzīvot viens, bet nevar dzīvot viens.Neatceros kontekstu, par ko toreiz bija runa…tik manā apziņā iegūlās šie vārdi, par kuriem šorīt aizdomājos atkal..
Gadu tūkstošus atpakaļ cilvēkam palikt vienam nozīmēja bojāeju. Tas bija instinktu līmenī- drošība, pārtikas nodrošināšana, pēctecība. Tā bija vajadzība būt barā, būt piederīgam, lai izdzīvotu.

Laikam ejot un attīstoties evolūcijai, būt starp cilvēkiem un komunicēt savā starpā, norāda, ka cilvēcei ir vēl citas vajadzības- socializēšanās, kas saistīta ar draudzību, mīlestību, piederību kādai sistēmai… un pašrealizēšanos, kas aizskar katra iekšējo jautājumu par dzīves jēgu- kādu vērtību es dodu citiem, ko es atstāšu pēc sevis…

Un nevilšus rodas jautājums- kāpec uz planētas, esot vairāk kā 7 miljardiem cilvēku, tik daudzi jūtas vientuļi? Vientuļi, esot starp cilvēkiem… kā justies izslāpušam, sēžot blakus mutuļojošam strautam…

Un tik daudzi (īpaši šajā laikā) sūdzas par aizvien pieaugošo trauksmi un spriedzi…No kurienes tā rodas?
Varu pateikt, no kurienes tā rodas- tā rodas no vakuuma. No vakuuma, kas izveidojas no iestrēgušām sajūtām, domām, emocijām.

Cilvēki ir pakļauti tik milzīgai ārējo apstākļu, pārmaiņu un laikmeta tempa ietekmei, ka mūsu iekšējā emocionālā sistēma nespēj tikt tam visam līdzi.Mūsu iekšējās rezerves jau sen ir izsmeltas, mēs esam pārbāzti ar iespaidiem, viedokļiem, informāciju…piestūķēts un izpumpēts…mūsu procesori jau kūp…bet ārpasaules noteikumi spiež mums turpināt sevi dzīt uz priekšu kā nodzītu zirgu… tā teikt- vēl jau kustas…Un tas manī raisa dziļas skumjas, redzot, cik izmisīgi cilvēki paši sevi turpina vilkt aiz matiem uz priekšu. Bez spēka un enerģijas.Un trauksme un spriedze ir mūsu uzticamākais pavadonis..

Atgriežoties pie sākotnējās frāzes…cilvēks var izdzīvot viens, bet nevar dzīvot viens..Jo esot bildē, nav iespējams saskatīt bildi. Vakuumā nekas nenotiek…

Mums ir vajadzīgs otrs, lai ieraudzītu sevi no malas. Izrunāt, izkomunicēt savas sajūtas, emocijas un domas. Atrast katrai savu īsto vietu, transformēt, palaist..

Līdzīgi kā, veicot mājās ģenerāltīrīšanu – atbrīvoties no visa vecā, sasmakušā, nevajadzīgā, liekā. Atbrīvot telpu svaigam gaisam… jaunai enerģijai……Reti kuram tas izdodas vienatnē. Tāpēc mēs visi esam tā iekārtoti, ka mums vajag kādu, ar ko parunāt, uzticēties un sakārtot domas.

Tik svarīgi ir katram atrast cilvēku, kuram var uzticēties, kurš būs objektīvs un neitrāls. Spēj uzklausīt, caur jautājumiem otram dot iespēju nonākt pie savas tā brīža labākās atbildes un risinājuma.

Kā jūs domājat, kāda loma senākos laikos bija grēksūdzei? Ja atmetam reliģisko ideju- kādu lomu pildīja mācītājs? Neitrāla, izglītota persona, kas nodrošināja konfidencialitāti…Kāpēc cilvēki gāja uz grēksūdzi?

Varbūt tāpēc, lai atbrīvotos no iekšējā vakuuma, kas rada spriedzi un trauksmi?Jo ne vienmēr draugi, ģimenes locekļi un paziņas ir kompetenti, lai sniegtu nepieciešamo atbalstu un- pats galvenais- neitrālu un uzticības pilnu skatu no malas, nepievienojot jūsu tā jau sensitīvai situācijai, vēl savu ego.

Un, no kurienes radies teiciens – katram psihologam ir savs psihologs…?

Es vēlos jūs iedrošināt atrast savu neitrālo, zinošo cilvēku, kuram jūs varat izstāstīt savu spriedzi un veikt ģenerāltīrīšanu savā iekšējā pasaulē. Mums visiem tas ir nepieciešams.

Esmu ar jums