Vecā gada priekšvakarā es piedalījos meditāciju retrītā un mani aizkustināja stāsts, kuru izstāstīja viens no lektoriem..

Kāds zemnieks, strādājot siena šķūnī, pazaudēja savu rokas pulksteni. Pulkstenis viņam bija mantots no vecā tēva un zemniekam tas bija ļoti mīļš, tāpēc viņš cītīgi pārcilāja sienu metru pa metram, lai pulksteni atrastu…bet, lai kā viņš meklētu, nekādi to neatrada. Izmeklējies krustām šķērsām, zemnieks noskumis devās mājup.

Ejot, viņš ieraudzīja bērnu bariņu, kuri jautri spēlējās. Piegājis pie bērniem, viņš tiem teica: “Bērni, es siena šķūnī pazaudēju savu rokas pulksteni, kas man bija ļoti mīļa un dārga piemiņa no vecātēva..es piedāvāju dāsnu atlīdzību tam, kurš to atradīs..”.Bērni priecīgi par iespējamo atlīdzību, aizskrēja uz siena šķūni un aizrautīgi sāka meklēt pazudušo pulksteni. Tomēr, lai kā arī meklētu, pulksteni atrast neizdevās. Zemnieks bēdīgs jau grasījās doties prom, kad pie viņa pienāca zēns un jautāja, vai viņš drīkst vēlreiz mēģināt?

Zemnieks, pieredzējis neveiksmes meklēšanā, tomēr, aiz cerībam atgūt savu pulksteni, piekrita un ļāva zēnam meklēt vēlreiz…

Pēc neilga laiciņa zēns iznāca no šķūņa un rokās viņam bija zemnieka pazudušais pulkstenis.

Laimīgs bez gala, zemnieks zēnam jautāja:” Kā Tev izdevās atrast to, ko mēs visi citi tik uzcītīgi meklējām, bet bez rezultātiem?”

Zēns viņam atbildēja: “Tas bija pavisam vienkārši. Es iegāju siena šķūnī…paliku kluss…un klausījos…klusumā es sadzirdēju pulksteņa tikšķēšanu, un pavisam viegli zināju, kur tas atrodas”.

#klusums #ieklausiessevi #emocionalainteligence #koucings